Dekrēts
Nesen Itālijas Kultūras ministrija izdeva dekrētu “Pamatnostādnes minimālo maksu noteikšanai par valsts institūtu un kultūras vietu uzturētā kultūras mantojuma izmantošanas koncesiju” (D.M.,2023. gada 11. aprīlis, Nr. 161). Dekrēts radīja bažas daudzām organizācijām un kultūras mantojuma nozares profesionāļiem, jo ar to tiek ieviestas minimālās maksas par valstij piederoša kultūras mantojuma, tostarp publiski pieejamu darbu, digitālu reprodukciju radīšanu un izmantošanu komerciāliem mērķiem. Dekrētā nav ņemtas vērā pelēkās zonas, kurās komerciālais mērķis ir apvienots ar izmantošanu, kas atļauta saskaņā ar Kultūras mantojuma kodeksu.
Dekrēts kaitē Itālijas kultūras mantojuma popularizēšanai un izplatīšanai, ierobežo konstitucionālās pētniecības un vārda brīvības un ierobežo tiesības “gūt labumu no kultūras mantojuma un veicināt tā bagātināšanos” (Faro konvencijas 4. pants).
Itālijas kultūras mantojuma kodekss
Itālijas Kultūras mantojuma kodeksā(2004. gada 22. janvāra Likumdošanas dekrēts Nr. 42 ) ir noteikts,ka kultūras mantojuma uzticamas digitālas reprodukcijas var izmantot komerciāliem mērķiem tikai pēc tam, kad ir saņemta atļauja no kultūras mantojuma iestādes, kas turēja fizisko darbu, un pēc tam, kad ir samaksāta nodeva.
Līdz šim saskaņā ar Kultūras mantojuma kodeksa plašāku interpretāciju katra kultūras mantojuma iestāde varēja izlemt, vai paredzēt atļauju un pieprasīt maksājumu (107. un 108. pants).
Tomēr jaunais dekrēts, ar ko ievieš minimālās maksas, ievērojami ierobežo rīcības brīvību, kas piešķirta Itālijas valstij piederošām kultūras mantojuma iestādēm. Jauno noteikumu ietekme skars mazākas iestādes, kurām bieži vien ir ērtāk neiekasēt maksu, lai popularizētu iestādi un pašu kultūras mantojumu; kā arī attiecībā uz izmaksu ietaupījumiem saistībā ar atļauju piešķiršanas un maksu sistēmas īstenošanu.
Ietekme uz publisko īpašumu
Kultūras mantojuma kodeksa un dekrēta noteikumi ir ārpus autortiesību likuma. Tos piemēro neatkarīgi no tā, vai konkrētais kultūras mantojuma artefakts vairs nav aizsargāts ar autortiesībām.
Līdz ar to, pat ja materiāli ir publiski pieejami un no šī viedokļa tos varētu bez ierobežojumiem reproducēt un izplatīt, joprojām ir piemērojami ierobežojumi, kas noteikti Kultūras mantojuma kodeksā un dekrētā. Tāpēc Itālijas Kultūras mantojuma kodekss ierobežo publisko īpašumu, kas tagad Eiropas līmenī ir skaidri aizsargāts ar Direktīvas par autortiesībām digitālajā vienotajā tirgū (CDSM) 14. pantu.
CDSM direktīvas 14. panta īstenošana Itālijā ir radījusi daudzas bažas. Saskaņā ar 14. pantu blakustiesību aizsardzību (“zemāka” autortiesību aizsardzība) nevar pieprasīt attiecībā uz vizuālās mākslas darbu reproducēšanu publiskajā telpā. Lai gan šā panta mērķis ir aizsargāt un saglabāt publiskā īpašuma statusu digitālajā jomā, Itālijas Autortiesību likuma (1941. gada 22. aprīļa Likums Nr. 633) 32. quater pantā, ar ko transponē 14. pantu, ir skaidra atsauce uz to, ka netiek ignorēts Kultūras mantojuma kodekss, kas faktiski ierobežo 14. panta praktisko iedarbību.
Dekrēts jau kaitē Itālijas kultūras mantojuma izplatīšanai un zināšanu apmaiņai. Daudzām valsts iestādēm, kas būtu piemērojušas atvērtās piekļuves politiku, tagad ir jāpiemēro dekrētā paredzētās maksas, nedodot iespēju izvēlēties stratēģiju, kas vislabāk atbilst to īpatnībām.
Kā dekrēts atkāpjas no iepriekšējā statusa
Attiecībā uz izdevējdarbības nozari dekrēts palielina atlīdzības maksu. Tas paredz maksu par izdevējdarbības produktiem, kuru seguma cena pārsniedz 50 EUR un drukāšanas tirāža pārsniedz 300 eksemplārus.
Dekrēts ir pretrunā Kultūras mantojuma digitalizācijas centrālā institūta – Kultūras ministrijas digitālās bibliotēkas (iepriekšējā sasaukuma laikā) – 2022. gada jūnijā izdotajām Pamatnostādnēm par kultūras mantojuma reprodukcijas iegādi, apriti un atkalizmantošanu digitālajā vidē, kas ir daļa no Nacionālā kultūras mantojuma digitalizācijas plāna. Vadlīnijās ir skaidri ieteikts, ka valstij piederošā kultūras mantojuma attēlu publicēšanai jebkurā izdevējdarbības produktā vajadzētu būt bez maksas neatkarīgi no vāka cenas un izdrukāto eksemplāru skaita.
Jaunā dekrēta noteikumi ir vēl sliktāki nekā ministrijas 1994. gada 8. aprīļa dekrētā, ar kuru tika noteikta bezmaksas maksa monogrāfijām ar seguma cenu līdz 70 euro un 2000 eksemplāru izplatīšanu, kā arī visām periodiskajām publikācijām.
Dekrētā arī netika ņemts vērā Itālijas Revīzijas palātas atzinums, kas publicēja Rezolūciju Nr. 50/2022/G par “Informācijas tehnoloģiju izdevumiem, īpašu uzmanību pievēršot Itālijas kultūras mantojuma digitalizācijai”, uzsverot, ka maksu sistēmas īstenošanas izmaksas bieži vien pārsniedz ieņēmumus, ko rada pašas maksas.
Kā dekrēts ievieš sarežģītus un nepilnīgus tiesību aktus
Dekrēts rada daudzas problēmas saistībā ar atvērtās piekļuves politikas īstenošanu. Tas arī rada vairākas neskaidrības, kas var negatīvi ietekmēt kultūras mantojuma iestādes un to personu tiesības, kuras tās izmanto. Viens no šādiem jautājumiem ir skaidrības trūkums, ja lietotājs patstāvīgi reproducē kultūras mantojumu nekomerciāliem mērķiem. Turklāt dekrētā nav aplūkots plašs scenāriju klāsts, kuros komerciālais nolūks var būt tikai netiešs, un uz izmantošanu attiecas Itālijas Kultūras mantojuma kodeksa 108. pantā paredzētie izņēmumi, piemēram (personīga izmantošana, studijas, pētniecība, vārda brīvība, uzlabošana un radošā izpausme).
Ko jūs varat darīt
Ja vēlaties uzzināt vairāk par šajā amatā izvirzītajiem jautājumiem, aicinām jūs pievienoties Europeana Network Association autortiesību kopienai un sekot līdzi 14. panta darba grupas darbam. Aicinām arī sekot līdzi Creative Commons Italy nodaļas darbībām un izlasīt CC Italy nodaļas apsvērumus par nesen pieņemto dekrētu par minimālo tarifu.