Ziņas

Digitālo tehnoloģiju piedāvātās iespējas kultūras mantojuma nozarei

A group of children, led by caregivers, is shown heading toward a medical consultation building. The text on the banner reads: "Allons tous à la consultation"

Šis Europeana fonda, Europeana tīkla asociācijas un Europeana agregatoru foruma kopējās nostājas dokuments atbalsta apspriešanos ar Eiropas Komisiju un uzsver elementus, kas ir kritiski svarīgi, lai īstenotu Europeana stratēģiju 2020.–2025. gadam un realizētu digitālā kultūras mantojuma potenciālu Eiropas atveseļošanā.

Ievads

Šajā nostājas dokumentā ir atbalstīta apspriešanās ar Eiropas Komisiju un uzsvērti elementi, kas ir kritiski svarīgi, lai īstenotu Europeana stratēģiju 2020.–2025. gadam un realizētu digitālā kultūras mantojuma potenciālu Eiropas atveseļošanā.

Mēs uzskatām, ka darba pamatā jābūt ilgtermiņa pieejai, kas ietver ilgtspējīgas finansēšanas struktūras un atbalsta:

  • koordinētas valstu digitālās stratēģijas kultūras mantojuma nozarei

  • datu kvalitātes un kvantitātes mērķrādītāji

  • standartu pieņemšana, lai nodrošinātu piekļuvi, atkalizmantošanu un iesaistīšanos, jo īpaši izglītībā, pētniecībā un radošajā nozarē;

  • spēju veidošanas centieni visā kultūras mantojuma nozarē

  • spēcīga infrastruktūra, kas atspoguļo valstu agregatoru un Europeana lomu;

Mēs ceram uz jaunu ieteikumu, kas Komisijai un dalībvalstīm uzliek par pienākumu atbalstīt nozari digitālās pārveides īstenošanā, lai Eiropa, kultūras mantojuma nozare un tās iedzīvotāji gūtu pilnīgu labumu.

Konteksts: Covid-19

Eiropas Komisijas apspriešanās par iespējām, ko kultūras mantojuma nozarei piedāvā digitālās tehnoloģijas, notiek kritiskā brīdī. Nozare saskaras ne tikai ar daudzām praktiskām ikdienas sekām, ko rada Covid-19 krīze, bet tai ir arī jāatrod veidi, kā maksimāli palielināt un paplašināt savu lomu Eiropas atveseļošanā.

Krīze ir uzsvērusi kultūras mantojuma iestāžu digitālās piekļuves nozīmi, kā arī kultūras mantojuma lomu un ietekmi sabiedrībā. Saskaroties ar pandēmijas tūlītējo ietekmi, daudzas mantojuma iestādes un organizācijas visā Eiropā saskārās ar šo problēmu, ātri reaģējot, pārorientējot savus fiziskos pakalpojumus uz digitāliem pakalpojumiem un uzturot saikni ar auditoriju, izmantojot digitālās kultūras kanālus.

Savukārt sabiedrība reaģēja ar pašdarinātu kultūras parādību eksploziju tiešsaistē, pamatojoties uz mākslu un vēsturi un veicinot to ar digitālu piekļuvi. Šī bieži vien savstarpējā iesaiste lielā mērā atbalsta esošos pierādījumus par digitālā kultūras mantojuma spēcīgo sociālekonomisko lomu, kā arī muzeju, arhīvu un bibliotēku tradicionālāko lomu gan vietējiem iedzīvotājiem, gan tūristiem. Tas tika apliecināts arī klasē, kur digitālā mantojuma pieejamība un piekļuve tam ļāva mācīties tiešsaistē.

Var teikt, ka mēs redzējām, kā Eiropa izskatās, kad to virza kultūra - atbalstot noturīgu, augošu ekonomiku, lielāku nodarbinātību, uzlabotu labklājību un Eiropas identitātes izjūtu.

Šie centieni bija iespējami, balstoties uz digitālās pārveides pamatiem, kas tika likti pēdējo desmit gadu laikā. Attīstoties “jaunajai normai”, ir skaidrs, ka spēcīga digitālā pamata radīšana visām kultūras mantojuma iestādēm ir svarīgāka nekā jebkad agrāk un ka tā ir absolūti nepieciešama nozares nākotnei un Eiropas atveseļošanai un nākotnei.

Ir ļoti svarīgi, lai šī kultūras mantojuma nozares pieaugošā nozīme, kā izklāstīts Eiropas mantojuma alianses manifestā, tiktu atzīta jaunajā ieteikumā un lai tiktu atbalstīta digitālās pārveides turpmāka attīstība nolūkā maksimāli palielināt tās ietekmi.

Sasniegumi un problēmas

2011. gada ieteikums par kultūras materiālu pārveidošanu ciparu formātā, pieejamību tiešsaistē un saglabāšanu ciparu formātā bija svarīgs politikas instruments, kura mērķis ir saskaņoti pastiprināt dalībvalstu centienus digitalizācijas jomā, un tas neapšaubāmi ir veicinājis:

  • palielināt brīvi pieejama digitalizēta kultūras mantojuma satura apjomu;

  • atbalstīt Europeana kā kontaktpunktu Eiropas sadarbībai un zināšanu apmaiņai tādās progresīvās jomās kā metadatu sadarbspēja, saistītie dati, autortiesību reforma, galalietotāju iesaiste un ietekmes novērtējums;

  • veicināt tādu valsts un tematisko agregatoru izstrādi, kas koordinē un pastiprina attiecīgās norises attiecīgajās valstīs un jomās.

Tādējādi tas būtu jāuzskata par būtisku ieguldījumu Eiropas vadošajā pozīcijā digitālā kultūras mantojuma jomā. Patiešām, dažās jomās izrietošā darbība pārsniedz to, kas sākotnēji bija paredzēts, piemēram, digitālo materiālu izmantošanā izglītībā.

Raugoties nākotnē, mums ir arī jāatzīst, ka dažas jomas, kuras ar pašreizējo ieteikumu centās risināt, vēl nav pienācīgi izpildītas.

Piemēram, pašlaik Eiropas autortiesību vide joprojām nav saskaņota. Tomēr, pareizi īstenojot Autortiesību direktīvu digitālā vienotā tirgus jomā, šī situācija būtu jālabo, risinot atlikušās problēmas un sasniedzot mērķus attiecībā uz publiski pieejamu darbu pieejamību. Mēs ceram, ka valstis veicinās saskaņošanu visā direktīvas transponēšanas periodā, kas beidzas 2021. gada jūnijā.

Citām jomām joprojām ir jāpievēršas un jāpieliek pūles. Galvenie jautājumi ir šādi:

  • Digitalizācijas mērķi dalībvalstīs nav sasniegti konsekventi. Vienas no tā sekām ir Europeana kolekciju nelīdzsvarotā reprezentativitāte, jo no dažām valstīm ir pieejams tikai ierobežots skaits objektu, un ne visi iedzīvotāji var atrast savu reģionu vai valsti, kas ir pienācīgi pārstāvēta.

  • Tikai 10–20 % no aplēstajām mantojuma saimniecībām faktiski ir digitalizētas (ENUMERATE). Tādējādi Europeana kolekcijās ir pieejama tikai neliela daļa. Ar to nepietiek, lai izveidotu spēcīgu digitālo publisko telpu.

Nākamajā ieteikumā var atzīt un tam būtu jāatzīst neatrisinātie jautājumi mūsdienu digitalizācijas un digitālās saglabāšanas vidē, jo tas ir vērsts uz šīs vides veidošanu šodienai un nākotnei.

Reaģēšana uz mainīgo vidi

Pašreizējais ieteikums tika izstrādāts gandrīz pirms desmit gadiem un veidots, ņemot vērā atšķirīgu digitālo un sociālekonomisko vidi. Ieteikumā uzsvars uz digitalizāciju, piekļuvi un saglabāšanu atspoguļo nozares vērienīgos mērķus, kā arī tā laika politiskos, tehnoloģiskos un finansiālos parametrus.

Desmit gadus vēlāk situācija ir krasi un strauji mainījusies, strauji mainoties sabiedrības gaidām attiecībā uz digitālo piekļuvi. Ātrumam, kādā digitālās tehnoloģijas šajā periodā ir attīstījušās, ir mums jāmāca, ka strukturālie satvari, kas atbalsta mainīgu reakciju, ir būtiski, lai turpmāko centienu rezultāti būtu ilgmūžīgi un ilgtspējīgi.

Svarīgi ir tas, ka tagad mēs arī saprotam, ka iespējas, ko digitālās tehnoloģijas sniedz kultūras mantojumam, ir jāskata kontekstā ar plašākām sociālekonomiskajām problēmām, ar kurām saskaras sabiedrība, tostarp veicinot kritisku iesaisti, kas veicina iekļautību, līdztiesību, daudzveidību un izpratni. Kultūras mantojums var nodrošināt vēsturisku kontekstu šādām debatēm. Tādu globālu jautājumu risināšanu kā klimata pārmaiņas nevar uzskatīt par piederīgu atsevišķām jomām, bet drīzāk par svarīgām pētniecības, izglītības un zināšanu apmaiņas jomām, kas ir kopīgas daudzās nozarēs. Demokratizēt piekļuvi kultūras mantojumam nozīmē to darīt izsekojamā un objektīvā veidā, kas atzīst un spēj novērst pieaugošos viltus ziņu draudus un algoritmiskās neobjektivitātes problēmas.

Digitālā pārveide

Digitālo jautājumu saskaņota risināšana šajā mainītajā un sarežģītajā vidē ir problēma, kas ir kopīga sabiedrībai un nozarēm. Par to liecina Eiropas Komisijas koncentrēšanās uz atbalstu Eiropas “digitālajai pārveidei”, kā redzams tās Digitālajā programmā un tagad tās redzējumā par Eiropas nākotni, kuras pamatā ir zaļās un digitālās pārkārtošanās divi pīlāri.

Digitālās pārveides nozīme un nepieciešamība katrā nozarē un ar to saistītajās problēmās ir atšķirīga.

Šā dokumenta kontekstā mēs varam saprast digitālo pārveidi kā digitālo tehnoloģiju vai digitālās domāšanas pieņemšanu, lai būtiski pārveidotu organizācijas darbību, vai organizācijas pārveidošanu par tādu, kas pēc sava mērķa ir digitāla, vai abus.

Tāpēc, kā norādīts Europeana stratēģijā 2020.–2025. gadam, kultūras mantojuma nozarē digitālā pārveide nav saistīta tikai ar tehnoloģijām un vērtībām vai kultūras mantojuma iestāžu darbību, bet gan ar to, kā tās domā, kā arī ar cilvēkiem un prasmēm.

Līdz ar to galvenās jomas, piemēram, digitalizācija, saglabāšana ciparu formātā un digitālā piekļuve, ir jārisina plašākā kontekstā, nevis izolēti.

Piemēram, kultūras mantojuma vērtību digitalizācija ir sarežģīts process, kas aptver visas darbības jomas, sākot no kolekciju pārvaldības līdz loģistikai, no cilvēkresursu pārvaldības līdz tirgvedībai un saziņai, un tam ir nepieciešama arī institucionālo procesu un darbplūsmu digitalizācija.

Saskaņotai pieejai ir vajadzīga pamatizpratne par attiecībām, kādas mēs vēlamies veidot ar mūsu auditoriju, par digitālajām prasmēm un spēju novērtēt izvēli, tostarp par to, kuras platformas un informācijas kanālus izmantot. Tam ir vajadzīga jauna atvērta darba un sadarbības kultūra.

Ja mēs uzskatām, ka tūlītējai reaģēšanai uz Covid-19 krīzi bija nepieciešams, lai daudzu iestāžu darbinieki ātri uzņemtos digitālos pienākumus, kuriem viņi nekad nav bijuši apmācīti, mēs redzam, ka kultūras mantojuma iestādēm ir jāspēj attīstīt un attīstīt šīs spējas. Un mums jāatzīst, ka ne visas iestādes ir spējušas reaģēt vienādi. Digitālā plaisa pastāv ne tikai starp lielām un mazām iestādēm, bet arī iestādēs un starp Eiropas dalībvalstīm.

Svarīgi ir tas, ka, lai sasniegtu Eiropas vērienīgākos mērķus, ir arī jāizstrādā politika, kas veicina taisnīgāku un demokrātiskāku digitālo vidi, kurā tiešsaistē tiek aizsargātas pamatbrīvības un pamattiesības, kurā tiek aizsargāta datu suverenitāte, kurā spēcīgas publiskās iestādes darbojas sabiedrības interesēs un kurā cilvēkiem ir iespēja ietekmēt to, kā darbojas viņu digitālā vide un kā viņi var pilnvērtīgāk piedalīties tās izveidē un izmantošanā.

Jaunā ieteikuma politiskā ievirze

Covid-19 krīze, iespējams, ir radījusi neskaitāmas un pastāvīgas problēmas kultūras mantojuma nozarei, taču tā arī izgaismoja nozares stiprās puses, tostarp tās spēju reaģēt spiediena apstākļos, un milzīgo potenciālu, kas nozarei ir, lai palīdzētu virzīt Eiropas turpmāko atveseļošanu galvenajās jomās.

Eiropai ir unikālas iespējas gūt labumu no digitālās pārveides vispozitīvākajā veidā pēc tam, kad pēdējo 20 gadu laikā digitālajā kultūras mantojumā ir veikti ievērojami ieguldījumi.

Tas ietver Europeana kā tās galveno projektu – modeli, kas kopš tā laika ir pārkopēts starptautiskā mērogā. Iniciatīvas Europeana turpmākās attīstības stratēģiju atbalsta un īsteno trīs galvenie iniciatīvas partneri, un to atbalsta tūkstošiem kultūras mantojuma speciālistu tīkls — prakses kopiena, kas nodrošina spēcīgu pamatu digitālajam kultūras mantojumam Eiropā.

Dalībvalstu lomai ir bijusi izšķiroša nozīme, veidojot un stimulējot spēkā esošā ieteikuma īstenošanu. Dalībvalstu nozīmei šajā statusā vajadzētu būt galvenajam aspektam visos turpmākajos ieteikumos, kā arī būtu jāatbalsta spēcīgas valsts infrastruktūras, lai sasniegtu kultūras mantojuma iestādes. Būtiski būs izmantot iekļaujošu izpratni par infrastruktūru, kas neaprobežojas tikai ar tehniskiem elementiem, bet ietver arī tādas pieejas kā kopīgu standartu pieņemšana.

Šajā kontekstā Europeana fonds, Tīklu asociācija un agregatoru forums, kas kopā pārstāv Europeana iniciatīvu, stingri atbalsta politikas izstrādi, kas veicina strukturālus un ilgtspējīgus risinājumus šādās jomās:

1. Koordinētas valstu stratēģijas

Lai gan dažas valstis ir izstrādājušas valsts stratēģiju attiecībā uz digitālo kultūras mantojumu, lielākā daļa ES dalībvalstu to nav izdarījušas, kā rezultātā atšķiras pieejas digitālajam kultūras mantojumam. Piemēram, datu standartizāciju centrālā līmenī atbalsta tādi satvari kā Europeana licencēšanas regulējums, tomēr šo standartu pieņemšana dalībvalstīs ir nekonsekventa. Tāpat, lai gan lielākā daļa ES dalībvalstu ir izveidojušas sava veida nacionālu agregāciju, ievērojamai daļai tās nav, un ne visiem agregatoriem ir pietiekami resursi.

Eiropas nozare tiktu stiprināta, ja visām dalībvalstīm būtu jāizstrādā un jāpublicē stratēģijas, kas:

  1. ir valsts, daudzgadu un uz nākotni vērsti attiecībā uz pārveidošanu ciparu formātā un saglabāšanu ciparu formātā;
  2. pieņemt mūsdienu lielos izaicinājumus: sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība, pieaugošais nacionālisms, klimata pārmaiņas, tūrisma pārslodzes ietekme pilsētās un nestabilās teritorijās, algoritmiskie un mākslīgā intelekta (MI) aizspriedumi un no tiem izrietošā netaisnība, dziļviltojumi un viltus ziņas;
  3. veicināt sadarbībā ar Europeana izstrādātu standartu pieņemšanu, kas ir stratēģijas neatņemama sastāvdaļa. Tam būtu jāietver Europeana publicēšanas sistēmas, Europeana licencēšanas sistēmas un tādu standartu kā resursu aprakstīšanas sistēma (RDF) un SPARQL galapunktu plašākas ieviešanas veicināšana, kas ir nepieciešami, lai savstarpēji savienotos ar citām sistēmām, izmantojot saistītos datus un API;
  4. atbalstīt un attīstīt valstu agregatoru kā spēju veidošanas centru, digitālo pakalpojumu sniedzēju, prasību un standartu noteikšanas struktūru lomu katrā dalībvalstī;
  5. iesaistīt izglītības, radošās un pētniecības kopienas digitalizācijas programmas prioritāšu noteikšanā;
  6. ietver un adresē dzimušu digitālu saturu un pieņem saistošus pasākumus digitālai saglabāšanai;
  7. pieņemt antropocentrisku un ētisku pieeju mākslīgajam intelektam, kas ES līmenī pilnveidota attiecībā uz kultūras mantojumu un balstīta uz Eiropas Komisijas Balto grāmatu par mākslīgo intelektu “Eiropiska pieeja — izcilība un uzticēšanās”;
  8. paredzēt DCHE divgadu ziņojumu sniegšanu par valstīm.

2. Noturīga infrastruktūra un ieguldījumi pētniecībā

Ir vajadzīga saskaņota nozaru pieeja infrastruktūrai un pētniecībai, kas veicina un atbalsta zaļās un digitālās pārkārtošanās divus pīlārus, un tai būtu jāietver finansējums un atbalsts:

  1. ilgtspējīga, rentabla, zaļa infrastruktūra ES un dalībvalstu līmenī, kas atbilst redzējumam par neto paaudzes internetu;
  2. progresīvu digitalizācijas tehnoloģiju, piemēram, MI, semantiskā tīmekļa, 3D un jauktās realitātes, izmantošana nozarē;
  3. mantojuma iestādes uzlabot savu spēju pārvaldīt, saglabāt un padarīt pieejamus sarežģītus digitālos objektus (spēles, tīmekļa video, programmatūru);
  4. multimodālā mantojuma objektu (teksta, attēla, audiovizuālās informācijas) tulkošanas rīku pieņemšana visās Eiropas valodās, kas ļauj veikt meklēšanu un analīzi vairākās valodās, nodrošinot patiesu Eiropas mēroga piekļuvi kultūras mantojumam;
  5. pētniecība un tiesību akti, kas atbalsta taisnīgāka un demokrātiskāka nākotnes interneta un izskaidrojamu MI sistēmu izveidi;
  6. investīcijas fundamentālajos un lietišķajos pētījumos (ar pamatprogrammas “Apvārsnis Eiropa” starpniecību) digitālajās tehnoloģijās, lai radītu saistošāku, personalizētāku un sasaistošāku pieredzi, kā izklāstīts Europeana pētniecības programmā.

3. Spēju veidošana

Svarīgs elements digitālās plaisas novēršanā būs efektīva satvara izstrāde un nodrošināšana digitālo spēju veidošanai visā kultūras mantojuma nozarē. Šādai sistēmai būtu:

  1. sniedz Europeana, apspriežoties ar dalībvalstīm;
  2. atzīt, ka digitālo spēju veidošanai ir vajadzīga daudzšķautņaina pieeja, kas ietver digitālās prasmes dažādos līmeņos, tostarp autortiesību, ētikas un privātuma jautājumus, un cenšas panākt “maigāku” prasmju kopumu, kas ietver kultūru un līderību;
  3. ņem vērā valstu un iestāžu atšķirīgos kompetences līmeņus. Būtu jāpiemēro digitālās kompetences līmeņu pamatmodelis, lai novērtētu kultūras mantojuma iestāžu atšķirīgās vajadzības;
  4. ietver pārzināšanu un digitālās stratēģijas izstrādi, lai izmantotu digitālo kolekciju potenciālu un stimulētu lietotāju iesaisti;
  5. tiks ieviesti un salīdzinoši novērtēti visās ES dalībvalstīs.

4. Datu kvalitātes uzlabošana

Pieejai digitalizācijai un dokumentācijai ir jāatzīst un jāapmierina arvien pieaugošās lietotāju vajadzības un jāatzīst pārmantotie zemas kvalitātes dati, kas radīti digitalizācijas sākumposmā.

Lai atbalstītu nozari šajā jomā, ir nepieciešams:

  1. saistoši katras valsts digitalizācijas mērķrādītāji gan attiecībā uz datu kvalitāti, gan kvantitāti un ieguldījums Europeana;
  2. daudzgadu finansēšanas instrumenti masveida digitalizācijai dalībvalstu līmenī, kas iekļauti valstu stratēģijās;
  3. materiālā kultūras mantojuma nozīmes atzīšana. Kultūras mantojuma materiālā, nemateriālā un digitālā dimensija ir nedalāma un savstarpēji saistīta, kā atzīts Eiropas Kultūras mantojuma gadā un tam sekojošajā Eiropas satvarā rīcībai kultūras mantojuma jomā.
  4. līdzsvarota pieeja 3D (jo īpaši attiecībā uz pieminekļiem un objektiem), atzīstot tā nozīmi dokumentārā (2D) un nemateriālā mantojuma kontekstā un skatot to šajā kontekstā, nevis izolēti;
  5. aktīvi pasākumi ES līmenī, lai līdzsvarotu digitālo plaisu starp dažādām dalībvalstīm.

5. Piekļuve un lietotāju iesaiste

Piekļuves un lietotāju iesaistes palielināšana ir būtiska, lai maksimāli palielinātu digitālā kultūras mantojuma ietekmi sabiedrībā. Lai gūtu panākumus šajā jomā, ir nepieciešams:

  1. stiprināt saikni starp digitālo kultūras mantojumu un plašākām kultūras un radošajām nozarēm, jo īpaši tādās jomās kā izglītība, akadēmiskā izdevējdarbība, uz datiem balstīta žurnālistika, dizains, spēles un pilsētu tirgvedība, kurās mantojuma kolekciju izmantošanai ir ievērojams potenciāls;
  2. pastāvīgi uzsvērt neaizsargāto darbu pieejamību un atkalizmantojamību, veicot turpmākus pasākumus, lai palielinātu neaizsargāto materiālu pieejamību tiešsaistē, tostarp vērienīgi transponējot Digitālā vienotā tirgus direktīvas 14. pantu “Autortiesības”.
  3. turpināt darbu pie Europeana ietekmes satvara un atbalstīt to, lai nodrošinātu stabilu metodiku iestāžu un nozaru līmenī digitālā kultūras mantojuma sociālās un kultūras ietekmes mērīšanai un demonstrēšanai;
  4. atzīstot, ka, lai gan apkopošana valstu līmenī joprojām ir būtiska, kolekciju apkopošana Eiropas līmenī var sniegt būtisku pievienoto vērtību, piemēram, ļaujot diasporas kopienām gūt visaptverošāku priekšstatu par savu mantojumu un plašāk dalīties ar šo mantojumu;
  5. visu dalībvalstu atbalsts kopīgām Eiropas mēroga kampaņām par galvenajām tēmām (migrācija, dzimumu līdztiesība, sports utt.), kas jāizstrādā, izmantojot iniciatīvu Europeana;
  6. amatierzinātnes un kolektīvo resursu stiprināšana, lai palielinātu kopienas iesaisti digitālās kolekcijas atlasē un pārraudzīšanā.

6. Tiesiskā regulējuma modernizēšana

Pastāvīga vajadzība un process ir tiesiskā regulējuma modernizācija, kas atbalsta piekļuvi digitālajam kultūras mantojumam un tā izmantošanu. Piemēram, nenosakāmu autortiesību darbu direktīvas sarežģītības dēļ kultūras mantojuma iestādēm ir bijis grūti izmantot nenosakāmu autortiesību darbu izņēmumu. Līdz ar to vēl nav īstenojusies cerētā nezināmu autoru darbu pieejamība.

Kultūras mantojuma iestādes un lietotāji gūs labumu no:

  1. nenosakāmu autortiesību darbu direktīvas piemērotības novērtējums un apsvērumi par tās aizstāšanas nepieciešamību;
  2. lielāks dalībvalstu atbalsts standartizētas autortiesību informācijas pieņemšanai par digitālo kultūras mantojumu tiešsaistē, piemēram, iekļaujot tiesību paziņojumu un Creative Commons licenču un rīku pieņemšanu un izmantošanu kā nosacījumu finansēšanas shēmām;
  3. komerciālajā apritē nepieejamu darbu lielāku pieejamību, atbalstot dialogu starp kultūras mantojuma iestādēm, tiesību subjektiem un mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijām saskaņā ar Digitālā vienotā tirgus direktīvā paredzētajām autortiesībām;

7. Iniciatīvas stiprināšana

Pamatojoties uz līdzšinējiem ieguldījumiem un stiprinot Europeana iniciatīvu, lai nodrošinātu tās turpmāko ieguldījumu nozarē, Komisijai un dalībvalstīm ir:

  1. turpināt atbalstīt Europeana kā koordinatora lomu visās darbības jomās, kas saistītas ar kultūras mantojuma nozares digitālo pārveidi ES;
  2. atbalstīt jaunu dalībnieku, jo īpaši MVU un kultūras mantojuma iestāžu bez būtiskām digitālām kolekcijām, pievienošanos Europeana;
  3. palielināt ES finanšu ieguldījumus Europeana iniciatīvā, lai efektīvi īstenotu Europeana stratēģiju 2020.–2025. gadam;
  4. apsvērt iespēju izveidot vēl vienu “Comité des Sages”, lai pārskatītu jaunās renesanses ziņojumu saistībā ar jauno sociālo, kultūras un tehnoloģisko realitāti.

Ilgtspējīgs satvars

Lai maksimāli palielinātu digitalizācijas potenciālu visā kultūras mantojuma nozarē, mums būs vajadzīgi ilgstoši ilgtermiņa centieni. Savukārt, lai saglabātu saskaņotu un konsekventu pieeju šādai iniciatīvai, būs vajadzīgs pastāvīgs un pienācīgs finansējuma līmenis ES un dalībvalstu līmenī.

Pēdējo desmit gadu laikā publiskā un privātā sektora partnerībām digitalizācijas jomā vēl ir jārada dzīvotspējīgi uzņēmējdarbības modeļi, lai radītu konsekventu atbalstu, tāpēc kultūras mantojuma digitalizācija joprojām ir publiskā sektora uzdevums. Diemžēl ES finansējuma pieejamība kultūras mantojuma vērtību digitalizācijai pēdējos gados ir ievērojami samazinājusies, un daudzos gadījumos dalībvalstis nav palielinājušas finansiālā atbalsta trūkumu.

Finansējums pašreizējiem digitalizācijas centieniem bieži ir bijis vērsts uz konkrētiem īstermiņa projektiem. Rezultāts ir tāds, ka digitālās krātuves pilnībā sabrūk, jo tehnoloģija noveco un serveri iet bojā, savukārt zināšanas iztvaiko pēc projekta, jo tehniskais atbalsts tiek pārtraukts.

Nozarei ir vajadzīgs stratēģisks ilgtermiņa atbalsts, kas ietver ilgtspējīgas finansēšanas struktūras, kuras aizsargā mūsu datu suverenitāti un sabiedrības vērtības, kas ir mūsu centienu pamatā. Šāda pieeja varētu:

  • iekļaut finansējumu akreditētiem valstu agregatoriem kā digitālo pakalpojumu sniedzējiem, kas ir atbildīgi par standartu noteikšanu;

  • atspoguļot Europeana lomu tādu saistīto darbību veicināšanā un koordinēšanā, kas atbalsta nozares digitālo pārveidi.

Tas savukārt atbalstītu kultūras mantojuma nozares digitālās pārveides būtiskus komponentus: koordinētas valstu stratēģijas, datu kvalitātes un kvantitātes mērķrādītāju sasniegšana, standartu pieņemšana, lai nodrošinātu piekļuvi un atkalizmantošanu, spēcīga infrastruktūra un spēju veidošanas centieni visā nozarē.

Neatkarīgi no tā, kāda tieši ir risinājuma forma, tai ir jāspēj paļauties uz konsekventu un saskaņotu finansēšanas sistēmu, lai pilnībā izmantotu nozares potenciālu.