Marlēna strādā kā ārštata darbiniece un rūpējas par komunikāciju, tīmekļa vietnēm un sociālajiem medijiem Vācijas muzejā Burg Posterstein. Viņa raksta emuārus par digitalizāciju un sociālajiem medijiem kultūras organizācijās. Šobrīd viņa kūrē izstādes projektu #SalonEuropa muzejam Burg Posterstein - lielu tiešsaistes un analogu interaktīvu eksperimentu.
Septembra sākumā Vācijas Bibliotēku asociācija uzaicināja mani kā kultūras blogeri apmeklēt Latvijas un Lietuvas bibliotēkas. Mēs vēlējāmies izpētīt, kā digitalizācija darbojas Baltijas valstīs, kuras ir slavenas ar saviem vērienīgajiem digitalizācijas projektiem. Daudzas no Baltijas kultūras mantojuma kolekcijām ir atvērtas ikvienam un ir atzīmētas kā publiskas. Bet ko tas nozīmē kultūras iestāžu nākotnei?
Kad kultūras mantojums ir digitāls, vai mums joprojām ir vajadzīgi muzeji?
Tas bija viens no žurnālistiem, kurš arī bija uzaicināts uz braucienu un kurš ar mani apsprieda šo jautājumu. Viņa argumenti bija šādi: Kad kultūras mantojums ir pilnībā digitalizēts un jūs varat tam piekļūt no jebkuras vietas, kāpēc jums vajadzētu apmeklēt muzeju, lai redzētu oriģinālu? Galvenokārt, jums nav atļauts pieskarties oriģināliem, un jūs varat redzēt tos tikai aiz stikla. Jūs nevarat pietuvināt vai redzēt tos no dažādām pusēm.
Mēs nezinām, kādas nākotnes tehnoloģijas tiks sasniegtas, bet, visticamāk, mēs redzēsim augstas izšķirtspējas kultūras mantojuma priekšmetu virtuālās realitātes versijas. Varbūt mēs varam redzēt vairāk priekšmetu, nekā muzeji šodien var izstādīt. Un, protams, mēs varam apskatīt digitālos priekšmetus 24 stundas diennaktī. Vienlaicīgi apmeklējiet dažādus muzejus. Bez maksas. Varbūt nākotnes tehnoloģijas atdarinās realitāti tik perfekti, ka tā jutīsies tā, it kā mēs būtu īstajā muzejā, vai pat labāk. Tātad, kāpēc sabiedrībai joprojām vajadzētu būt īstiem muzejiem?
Kas tik un tā ir muzejs?
Šeit ir Starptautiskās Muzeju padomes definīcija:
“Muzejs ir sabiedrībai un tās attīstībai atvērta bezpeļņas, pastāvīga iestāde, kas izglītības, studiju un baudīšanas nolūkos iegādājas, saglabā, pēta, komunicē un eksponē cilvēces un tās vides materiālo un nemateriālo mantojumu.”
Man šķiet, ka sabiedriskais īpašums, kas apzīmēts kā kultūras mantojums, pilnībā atbilst šai “muzeja” definīcijai. Varbūt tad tas, kas mainīsies nākotnes muzejiem, ir ikdienas darbs, ko tie veic.
Definīcija ir tik atvērta, ka muzeja uzdevumus var izpildīt arī digitāli. Protams, joprojām būs vajadzīgas noliktavas telpas, gan analogā, gan digitālā saglabāšana, iegāde un personāls. Turklāt joprojām būs vajadzīgas pētniecības, analogās un digitālās izstādes un izglītības projekti, kā arī ar tiem saistītie paziņojumi.
Jautājums par to, vai muzejiem būtu jāiekasē ieejas maksa, tiek apspriests atkal un atkal. Muzeji pārvalda sabiedrības mantojumu, tos finansē sabiedrība, un tiem jābūt atvērtiem ikvienam. Ar OpenGLAM šī atvērtība var kļūt tikai plašāka un ietvert ikvienu visā pasaulē. Digitālās izstādes var būt vēl interaktīvākas un iesaistīt vairāk partneru un pētījumu. Europeana Collections izstādes sniedz priekšstatu par to, kā varētu attīstīties turpmākās muzeju izstādes.
Atvērta attieksme pret OpenGLAM Latvijā
Latvijā mani pārsteidza visu to cilvēku atvērtība OpenGLAM, ar kuriem mēs runājām. Viņiem — bibliotekāriem, politiķiem, kultūras darbiniekiem — bija vesels saprāts, ka digitalizācija ietver atvērtu piekļuvi kultūras mantojumam ikvienam. Neviens nebaidījās, ka GLAM nepārdzīvos digitalizāciju. Neviens neapšaubīja, ka GLAM ir svarīgi sabiedrībai, lai pārvaldītu kultūras mantojumu. Neviens neapšaubīja, ka kultūras mantojums ir svarīgs sabiedrībai.
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Rīgā runājām ar Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieku Uldi Zariņu, Europeana Network Association biedru padomes locekli un bijušo Latvijas Nacionālās bibliotēkas attīstības direktoru. Viņš cer, ka digitalizācija var palīdzēt apvienot Latvijas kultūras mantojumu, kas izplatās dažādu valstu arhīvos, bibliotēkās un muzejos. Latvijas valdība plāno, ka nākotnē valsts atbalstīs tikai tos digitalizācijas projektus, kas kultūras mantojumu dara pieejamu ikvienam. Manuprāt, tas ir liels paziņojums un ievērojams solis ceļā uz kultūras mantojuma demokrātisku izmantošanu.
Nākotne vienlaikus ir gan digitāla, gan analoga
Mēs redzēsim, kā digitalizācija maina kultūras iestāžu ikdienas darbu. Bet es esmu pārliecināts, ka digitalizācija nebūs muzeju, arhīvu un bibliotēku kā fiziskas vietas beigas. Varbūt viņi būs tikšanās vieta arī nākotnes kultūras mīļotājiem.